Izmesti 4 maisi pagātnes. Tas ir tikai sākums. Nemaz nevar vēl manīt, ka ir kas pagaisis. Ka nav daļas dzīves. Acīs lien tikai vēl kaudzes nevajadzīgu lietu.

Vai es ilgojos pēc pagātnes? Vai drīzāk lietām, kas man to atgādina? Tas ir dīvaini, bet nē. Laikam nē.



Gundegai Repšei grāmatā "Laiks esi tu" (dienasgrāmatas tipa grāmata par 1995., 1996. un 2012. gadu) interesants ieraksts: pirms braukšanas uz Ameriku 1996. gadā uz trim mēnešiem viņa ir sadedzinājusi papīrus, pierakstus un dažas vēstules, tā teikt, ja avarē lidmašīna, lai nav kompromitējoša materiāla. Tas man likās tā interesanti. Esmu domājusi, kas gan notiktu, ja kāds uzietu manas dienasgrāmatas/sarakstes. Vispār jau neesmu publiska persona, tas viss citādi.. Man pašai gan sirds sažņaudzas, lasot ieraksus privātajās dienasgrāmatās. Vispār jau patīk pārlasīt tekstus, kas rakstīti emociju uzplūdā un bez kādas zīmēšanās, jo nav domāti nevienai svešai acij..


Kaut kāda nevarības apziņa, jo darbā atkal nesanāk lietas, kas izskatās tik vienkāršas. Es dažreiz patiesi nesaprotu, kur ir problēma. Man laikam ir talants iegūt nekur nešķīstošas vielas..

Gribas, lai kaut uz brīdi viss būtu pavisam viegli. Lai ir tikai prieks.