Lasu Gundegas Repšes "Laiks esi tu". Ļoti negribas kaut ko kārtot, bet jāsāk ir. Jāsaņemas un jāizmet lielākā puse ārā. Vispār grūti. Sajūta, kā metot ārā pagātni. Vai dzīvi. Gribas kaut ko darīt, ar kādu runāties. Tāds it kā nogurums, it kā tieši otrādi. Žēl, ka nav kā agrāk, kad atlika tikai kādam piezvanīt un jau pēc pārdesmit minūtēm mēs dzērām tēju un pļāpājām. Es vairāk nemaz nezinu, kam varētu Olainē piezvanīt, man liekas, te īsti vairs neviena nav. Nevaru izšķirties - lasīt tālāk vai kārtot haosu. Vai iet ārā. Ārā ir saule un zilas, zilas debesis.