Labs rīts. Vakars, diena - vienalga.
Šodien pat bija relatīvi laba diena. Bija jauki lekcijās parunāties par visu ko. Un vilcienā satiku Līvu, ar kuru arī sanāca gara saruna. Un tad vēl Edgara uzaicinājums paskriet. Bija jau labi, pēc skrējiena tāda fiziski labāka sajūta uzreiz, kaut gan grūti, grūti ar to sportu man iet.. Skriešana ir lielisks veids, kā mēģināt atbrīvoties no domām. Ne tikai skriešana, bet arī jebkāda cita veida sevis fiziska pārmocīšana. Un es vēlos nedaudz tikt vaļā no domām. Cauri visam šim jaukajam tomēr šodien ir tik ļoti bēdīgi. Es nezinu, kāpēc. Man liekas, tā laikam mana īstā sajūta. Varbūt, varbūt man vēl aizvien traki sāp..
Gribas tagad parunāties. Ne gluži par neko, bet tās skaistās sarunas, kas parasti sanāk naktīs. Par to, kas mūs veido tādus, kā mēs esam, par bailēm, par skaistuma izjūtu.. Par to, kā lietus līst.
Liels, liels nogurums. Fizisks un garīgs. Un es jau paredzu, ka šonakt būs kārtējā bezmiega nakts, kaut gan esmu tik pārgurusi.
Šodienai piederas Austras Skujiņas dzeja..
"Tu vari atmosties no jauna, sākt no gala '
viss būs tāpat. Varbūt pat ļaunāk vēl.
Nevienas durvis nevērsies tev vaļā,
nekur, kur iet, kad krēslo vakars vēls."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru