Atkal par ceriņiem.

Šodien vakarā atlūzu.. Tik ļoti nāca miegs, jo Igors atkal pacenties ielikt semināru 8os. Pirms kāda brīža pamodināja telefona zvans no Jāņa ar jautājumu, vai nevēlos iedzert kādu aliņu. Sen nerunāts cilvēks, bet šis laikam nebija īstais brīdis. Tagad esmu pavisam pamodusies, tas gan laikam nozīmē, ka naktī īsti aizmigt neizdosies. Tāda sapņaina sajūta..

Un vēl domas par to, ka cilvēkiem vajag piedot. Jā. Citādi pēc tam sanāks, ka vairāk par visu pasaulē vēlēsies, lai atkal viss ir labi. Bet nebūs - neviens taču nemēģinās labot savas kļūdas mūžīgi. Šīs domas vairāk Kitijas sakarā (ja nu Tu lasi).

Hmm, kas vēl? Es šodien atkal jūtos nedaudz kā agrāk. Kad es visiem teicu - šodien lidošu uz Mēnesi. Jā, jā, mani klasesbiedri noteikti atceras visas tās sapņainās muļķības. Šī sajūta mazliet ir atpakaļ. Tas ir labi. Sanāca atkal pakāpt, arī tas ir labi. Gribētos atkal kaut cik nopietni to darīt, citādi vairs pavisam nekas nesanāk - neesmu sevišķi stipra, tāpēc vienīgais veids, kā mēģināt būt citu līmenī, ir daudz trenēties. Tomēr, tomēr.. Cik ļoti trūkst kāpšanas skolā. Man iemācīja to, ka alpīnisms nav tikai sports, tas ir kas daudz vairāk.. Žēl, ka citur tā nav. Nekas, jāpadomā, kur kāpt tā, lai man patiktu pa īstam.

Un atkal par ceriņiem. Man tiešām ļoti patīk šīs puķes (krūmi).