Ah, tikko konstatēju, ka mans svars ir palielinājies par 5 kg!! Nesen vēl bija tik maz. Njā, un man likās, ka par tādu lietu kā svars, ņemot vērā manu dzīvesveidu, jau nu noteikti man nebūs jāuztraucas. Bet es jau nemaz neuztraucos, tikai ļoti pārsteidza šis fakts. Nu, neko darīt, tāpēc jau nesākšu darīt muļķības, tāpat uz mani neviens neskatās. :D
Bet nu jā, tas viss, protams, ir sīkumi, ņemot vērā visu pārējo, kas notiek.

Un vēl šodien sapratu, cik ļoti patīkami ir tad, ja kāds par mani padomā. Pavisam sīkumos. Kaut vai noplūc kādu ziedu un iedod man vai arī pataupa kaut ko garšīgu. Cik cilvēcīgi.

Nu jau kādu laiku atkal smagi apjaušu, cik neizsakāmi liels spēks ir Mazā Prinča tik ļoti jau visur pārcitētajai atziņai: "Neaizmirsti tos, kurus pieradini." Un lūk, lai cik ļoti varbūt gribētos atbrīvoties no tāda pieraduma spēka, tas vienkārši nesanāk. Un katrs kaut cik negatīvs skatiens, vārds sāp. Labākais jau ir tas, ka es nemaz nezinu, ko īsti vēlos. Es nezinu, ko es izvēlētos tad, ja tas būtu atkarīgs tikai no manis. Šodien atkal pārliecinājos par to, ka pret mani ir jāizturas tik ļoti uzmanīgi, tik ļoti saudzīgi. Tas nepavisam neiepriecina, jo cilvēki taču tā neizturas. Bet uzturēt ilgstošu kontaktu ar tādiem, kas mani jebkurā brīdī var sākt ignorēt, kaut ko rupju pateikt.. tas ir pārāk grūti. Tā vietā, lai paliktu vismaz kaut cik emocionāli stabilāka, šobrīd kļūstu vēl jūtīgāka. Un tā vienkārši jau cilvēkus nevar izsvītrot, tiecos pēc tiem, kuru šādas izturēšanās dēļ tikai jācieš. Bet tā jau laikam notiek, es tikai ceru pārdzīvot vai izturēt, bet visvairāk ceru, ka viss būs labi. Tā vienkārši.