Nemiers, nemiers, nemiers. Pārāk daudz nemiera. Gaidu rītdienu. Lai ātrāk lekcijas paiet, un tad.. tad es ceru, ka pietiks drosmes un uzdrīkstēšanās izrunāties. Viss šis mani mazliet beidz nost.

Šodiena ļoti piepildīta. Liels nogurums, bet klāt arī jauni iespaidi. Tikai vilcienā uznāca tas ārprātīgais nemiers. Ir labi, ka es tomēr aizrakstīju Katrīnai. Sākumā bija tā jocīgi, bet beigās jau jauki, pavisam jauki. Aizgāju prom, kad vēl balle ritēja pilnā sparā, tas ir, kad mums abām vēl bija interesanti.

Njā.. Bet tagad ir tikai nogurums un nemiers.

Pēdējās nu jau sešās dienās man ir neizturami bēdīgi. Tā dēļ. Gaidu rītdienu, lai izrunātos. Vispār baigā melanholija, un acīs nepārtraukti asaras. Gan pāries.