Šīs dienas pārbīlis

Šovakar dabūju piedzīvot kādu nepatīkamu notikumu. Ir skumji, ja dzīvo pilsētā, kurā nevari justies drošs ne tikai nakts vidū, bet arī vakarā. Šodien atgriezos mājās ar vilcienu, kurš iebrauc stacijā nedaudz pirms desmitiem. Liekas pavisam vēl agrs laiks, parasti ar šo vilcienu brauc daudzi, ielas ir pilnas. Bet šodien (varbūt svētdiena pie vainas?) manā pieturā izkāpa vien daži. Arī pilsētā uz ielām cilvēku visnotaļ maz. Tā uz ceļa, kas ved no stacijas, atrados tikai es, kāda sieviete un aiz mums - vīrietis. Vīrieti uzreiz ievēroju, jo jūtu skatienus mugurā. Ik palaikam pametu skatu aiz muguras - vēl aizvien tās trakās acis, kas ir ieurbušās manī. Tas skatiens bija briesmīgs, sapratu ātri, ka ar vīrieti kaut kas nav kārtībā - narkomāns vai vienkārši slims. Jau nogriezos, lai ieietu tuvējā veikalā, bet apsargs rupji pateica, ka ir jau desmit. Sāku paātrināt gaitu, bet arī vīrietis to noteikti darīja, jo visu laiku jutu viņa skatienu. Sapratu, ka nu ir pavisam traki, jo vienīgais cilvēks šajā nomaļajā galā bija sieviete, kas arī gāja no vilciena pirms manis. Ievēroju, ka arī viņa atskatās ik palaikam. Drīz jau biju sasniegusi viņu, vienu brīdi mēs abas izbiedētas saskatījāmies, viņa vēl uztraukti skatījās atpakaļ, es arī. Mans piparu baloniņš bija palicis mājās, nekādu vairs iespēju, jo līdz mājām vēl riktīgs gabals, tāpēc sāku skriet. Nospriedu, ka tas varētu tikai sadusmot vīrieti, tāpēc skrēju ātri.. Cik nu ātri spēju ar savu astmu, un šogad vēl vispār nebija skriets. Pēc neliela gabaliņa atskatījos un ievēroju, ka arī sieviete, nervozi atskatoties, sākusi skriet (ak Dievs, es ceru, ka ar viņu viss ir labi). Un tad es ārprātā lidoju. Paliku pilnībā bez elpas un balss. Nomierinājos tikai mājās. Vajadzēja pus stundu, lai sāktu normāli elpot. Nu jau stundu esmu te, bet vēl aizvien sāp plaušas un kakls. Tas mani vienkārši sadusmo - nu kāpēc es nevaru normāli atgriezties mājās.. Un ne tikai tas. Klāt nāk arī bailes. Man ir bail nu jau no katra trokšņa. Ienīstu šo sajūtu.