.. skaista! Viss, ir pienācis brīdis, kad mani vairs neinteresē tie, kas ar mani nevēlas runāt. Nu, nerunājiet!
Man ir prieks par cilvēkiem un lietām, kas man ir. Te un tagad. Esmu atkal to iemācījusies.. Izjust laimi neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Tiešām - pavasaris dod tik daudz saulainas enerģijas, ka atkal gribas uz ielas smaidīt cilvēkiem. Kā I. Ziedoņa dzejolī - "Es tieši uz ielas eju tev klāt, es gribu ar tevi parunāt." Es gribu runāt ar jums visiem! Šodien, ejot pa ielu, domāju par to, ka mēs patiešām izmantojam cilvēkus. Man bija prieks par nesen notikušo sarunu, jo tā bija ar cilvēku, kurš vēl nav iemācījies redzēt manī sliktu, tāpat kā es viņā. Beidzot varēja runāt no sirds, aizmirst to nejēdzīgo sajūtu, kad vēlies mazāko uzmanības pierādījumu no kāda, kurš neliekas ne zinis. Mans nemiers, kas plēsa iekšas, nu ir pārvērties citā nemierā. Nemierā, kas urda uz trakulībām un neprātībām, uz dzīves elpošanu tā, ka sāp. Jā, tā esmu es. Atkal daļina manis ir atpakaļ.
Es priecājos par dzīvi, jo, lai cik nodeldēti tas neskanētu, tas ir milzīgs brīnums un lielākā dāvana. Tad, kad nekā vairs nav, tad paliek vēl.. dzīvība. Spēja sajust un ieraudzīt, un dzirdēt, un elpot! To nevajag aizmirst, lai kas arī notiktu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru