Brauciens atgādināja.. vai drīzāk tur sastaptais cilvēks atgādināja. Un tagad vecas domas mijas ar jaunām, un miera nav. Līdzsvars sašūpots. Apziņa par "kaut ko vairāk". Droši vien paies nedēļas, kamēr viss būs tāpat - mierīgi, rāmi, pierasti. Bet - vai vajag? Vai labāk to trauksmes sajūtu un apziņu, ka ne man lemta tāda dzīve, kādu es vēlos? Vienmēr vēlos tikai neiespējamo.. Kaut gan zinu, ka tas nevar būt paredzēts tādiem cilvēkiem kā man. Reiz gan brīnums notika..