Nez, ko īsti nozīmē tas, ja skaties uz kādu cilvēku un domā, ka viņš ir ideāls it visā? Ja domā: viņš ir tieši tāds, kāds gribētu būt es. Ja tev patīk viņa dzīve; viss, ko viņš dara, tev liekas īpaši un skaisti.. nu, tā, kā parasti cilvēki nedzīvo. Un tajā pat laikā, ja tu pieņem, ka tu varētu apzināti iet uz tādu dzīvi.. vai arī vēl vairāk - ja pieņem, ka tu dzīvo tādu dzīvi.. bet tomēr nespēj pieņemt to kā savējo? Vai tas nozīmē to, ka tu savā ādā dzīvo dzīvi, kuru tev nevajadzētu dzīvot? Vai arī vien to, ka tev jāturpina dzīvot sava pavisam parastā dzīve un jāpriecājas par to, reizēm izraujoties no tās un redzot, ka citādāk arī var?
Kā pārliecināties par to, ka tava dzīve ir tā īstā dzīve, nesagraujot visus tiltus, kas ved atpakaļ? Un vai vajag uzdrīkstēties ko mainīt apzināti, ja tas nav noticis dabiski? Vai dzīvei ir jāveidojas dabiski?