Cilvēki ir pretrunu pilni. Cilvēki ir tik uzjautrinoši kā nekas šajā dzīvē. Un cilvēki ir tik vientuļi kā Nangaparbata virsotne. "Lai cik tev būtu draudzeņu, sievu un mīļāko, tu vienmēr esi viens." Šos vārdus saņēmu pirms kādiem divarpus gadiem, bet tie man ir iespiedušies domās uz palikšanu. Ne tikai vientulības sakarā. Cilvēkam ir tik daudz varas, ka viņš to reizēm pat nenojauš. Reizēm arī nojauš daudz par labi, kas ir mazliet sliktāk. Cilvēks varētu izdarīt tik daudz, ja vien gribētu, ja vien nesalūztu, ja vien.. Tukšas runas.
Es par visu tikai smejos. Turpinu. Man kādreiz likās, ka tā ir labi. Lai pasaule mani redz tādu, kādu es tai sevi rādu - tādu, par kuru nekas nav skaidrs. Reizēm izskatos saprātīga un pat gudra, reizēm - pilnīga muļķe un banāla līdz nāvei. Bet tagad es lūdz tevi, dzīve, ļauj man atkal nokļūt tajā vēsajā un noslēgtajā atttieksmē pret visiem un visu. Tā, lai mana atklātība būtu kaut kā vērta. Tā, lai es neesmu kārtējais cilvēks, kurš nāk un iet. Tā, lai citi vēlētos man piekļūt un lai es būtu tā, kas izlemtu - ļaut vai nē. Jā, es apzinos savu pašpārliecinātību. Un es apzinos to, ka tā nav nekā vērta. Es esmu nekas. Bet to es paturu pie sevis. Ja cilvēki zinātu visu par mani, viņi ar mani nerunātu. Tāpēc es ieskaidroju sev un citiem, ka zinu vairāk, ka varu reizēm skatīties no augšas. Bet nekad nepārkāpt robežu. Es zinu robežu. Un esmu nekas. Tas ir labi. Zināt, kāpēc? Tāpēc, ka nekas ir sākums. Man ir viedoklis par visu un visiem. Tās laikam izskatās pēc beigām. Nu lūk, es taču teicu, ka cilvēks ir pretrunu pilns! Un nav jēgas censties to saprast. Es arī necenšos.
Manī ir tik daudz vientulības, skumju un baiļu. Un kaut kur ir tā fantastiskā apziņa, ka esmu jauna, mācos universitātē, man ir lielisks darbs. Bet man nav aizrautības. Tā bija mana labākā īpašība. Ar aizrautību es varu panākt ļoti daudz. Ar aizrautību es izkļūtu no tā purva, par kādu ir pārvērtusies augstskola. Nesen izprintēju organikas vārdu reakcijas. Tas ir tik lieliski, tik interesanti. Un es gribu zināt. Gribu! Ļoti! Iedvesmojiet mani un palīdziet izkļūt no tā, kur esmu nokļuvusi. Es vēlos būt kaut kas.
Sauciet to par teātri. Vai par dzīvi, kā jums labpatīk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru