Man likās, ka esmu pieaugusi un stipra, ka varu tikt ar visu galā viena, ka man nevienu nevajag.. Muļķības, protams. Nu ir pienācis brīdis, kad gribas atbalstīties pret kāda plecu, justies droši un pasargāti.
Man reizēm trūkst manas agrākās dzīves. Tikai tagad varu paskatīties tā mierīgi no malas. Un atcerēties, cik skaisti bija. Un citos brīžos man liekas neaizstājama mana brīvība un vientulība. Tas, ka varu darīt visu, ko vēlos. Es nezinu, kas ir labāk
Atbraucu mājās un skatos ļoti stulbu filmu. Domāju, ka varu to beidzot atļauties - neko nedarīt un nedomāt.
Man patika šodienas spektroskopija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru