Man ir ļoti, ļoti slikti. Nē, ne jau eksistenciāli vai kā tur vēl, bet vienkārši un truli fiziski slikti. Tā neesmu slimojusi jau gadiem. Jau piektā diena, bet pie ārsta ir cerība tikt vien rīt. Un arī tikai cerība. Kursa darbam jāuzraksta vēl viena lielā sadaļa, palikušos sīkumus rīt darbiņā ar vadītāju sarakstīsim. Spēka nav nemaz, bet jāsaņemas, jo lielākā daļa tomēr jau izdarīta. Nevaru pat iedomāties, kā es rīt 7os iziešu no mājām un aizkulšos līdz OSI. Bet nāksies.

Tagad gribētos tik vien, lai kāds mani pažēlotu, jūtos tik traki bezpalīdzīga, izskatos vispār pēc briesmoņa, vienā acī stiprs asins izplūdums klāt vēl pie visa. Varētu kāds piezvanīt un papļāpāt par neko..