"Parasti kāda brīža skaistumu novērtējam tikai tad, kad tas sen jau pagājis. Kad aiztecējuši daudzi ūdeņi un gadi. Atceramies ar prieku un skumjām, nožēlu un lepnumu. Bija. Pagāja.

Tā mums ir gadījies ikvienam. Tev un man. Bet daudz, daudz retāk ir tie mirkļi, kad tulīt, uzreizi saprotam – šo dienu es neaizmirsīšu nekad, lai cik ilgi dzīvošu. Arī tad, ja nav gaviļpilnas laimes, bet viss noris it kā parasti, it kā nebūtu nekā sevišķa, vismaz no malas raugoties. Vēl vairāk. Ja nemitīgi skan un sakan skumjš zvans: „Tā nebūs vairs nekad.”" (citāts no Regīnas Ezeras 6. vēstules)

Šo vēstuli gadās pārlasīt diezgan bieži.. Atmiņas un izjūtas. Dažkārt jūtos apmaldījusies. Dažkārt. Uznāk tādas lielas skumjas par visu pasauli. Gribas ko mīļu, bet cik tad var tiekties pretim neiespējamajam. Ir mirkļi un brīži, kad zinu - varbūt tā nebūs vairs nekad; tā ir laime šeit un tagad.

Esmu garastāvokļa cilvēks, lai cik ļoti agrāk tā nelikās. Mani spēj pilnīgi saskumdināt tāaadi sīkumu, kas man, protams, nav sīkumi.. tieši tāpat kā tie mani spēj iepriecināt ļoti, ļoti. Piemēram, šodien Jelgavā ledus skulptūru festivālā mums kāds vīrietis uzdāvināja cukurvati. Njā, ne gluži par šādiem sīkumiem runāju, bet šis bija arī jauks. Vispār vīriešiem biežāk tā vajadzētu darīt. Ir taču tik viegli vairot prieku pasaulē.

Šodien atmiņas par solījumiem un pilīm vēlos vakaros.

"50 Greja nokrāsas" izlasītas. Diezgan sāja pēcgarša tomēr. Vispār par to grāmatu es varētu uzrakstīt recenziju. Par to jāpadomā, jo ir daudz, ko teikt.

Brīvdienas labas.. Gulēšana, slidošana, lasīšana, skatīšanās, garas pastaigas Jelgavā..