Laikam tomēr laiks.. laiks maina visu. Agrāk nekad nebūtu ko tādu domājusi. Bet tagad.. Nu, nepavisam ne visu maina.. Bet tās negatīvās izjūtas.. tās kaut kā notrulinās, pagaist. Ziņas, kuras pirms trim gadiem mani satrieca, kam sekoja asaru plūdi un pilnīga pazušana pasaulei, tagad mani gandrīz neietekmē. Pat brīnos, ka viss, uz ko biju spējīga, ir sarkastiska piezīme. Njā, laiks. Nez, cik daudz laika vajag, lai pazustu arī pozitīvas izjūtas.

Nesen atklāju, ka esmu izaugusi. Nav vairs tās naivās meitenes sapņotājas. Es tagad ar abām kājām turos pie zemes (vismaz lielākoties) un neprātīgi mīlu visu, kas apkārt. Visvairāk tas saistīts ar manām mājām un tām piederošo. Un vēl - cilvēkus apkārt mīlu. Pamazām, pamazām pieķeros.. un tad tas ir neapgriezeniski. Dzīvoju ar prieku par sauli un to, ka varu satikt katru dienu kādu savējo.

Kas notiek ar lielajām un liktenīgajām lietām? Kuru tas uztrauc? Ir pavasaris, un kādreiz ceriņi ziedēs.. pa īstam.