Vakar 1,5 h saruna ar Arni un atkal pārdomas.. Par dzīves/attiecību modeļiem. Cik ļoti cilvēku sabojā/ietekmē pirmā liktenīgā pieredze, ja tā kaut kādā veidā iziet ārpus normas? Norma, protams, ir relatīvs jēdziens. Cik ļoti cilvēks mēģina meklēt kaut ko līdzīgu tam lielajam un liktenīgajam? Un cik apzināti tas notiek? Kā arī - vai ir iespējams no tā izvairīties? Apzināti izvairīties.

Pagaidām man liekas, ka no tā nevar izvairīties. Nevar izvairīties no zemapziņas dzīšanās pēc iepriekš pieredzēta modeļa, kurš ir satricinājis pašus pamatus. It īpaši, ja tas notiek agrā jaunībā. Un it īpaši, ja pretī ir kāds ar lielu pieredzi. Un secinājums vien tāds - ir negodīgi izmantot cilvēkus, ar savu pieredzi visu tālāko zinot/paredzot, jo tā var sabojāt pašus pamatus cilvēkā.. pamatus, kas neļauj vēlāk neko sakarīgu, normālu izveidot.

Jautājums paliek tikai viens - vai un kā no tā ir iespējams izvairīties? Kā apiet zemapziņas tiekšanos pēc lielās mīlas modeļa meklēšanas un spēt izveidot kaut ko normām atbilstošu? Uz to atbildes man nav..