Šodien sapratu, ka, lai es būtu laimīga, man vajag saulespuķi! Tādu lielu sauli laboratorijā vai mājās. Visskaistāk, protams, būtu, ja to man kāds uzdāvinātu. Bet, tā kā neviens nedāvinās, tad vai nu nopelnīšu par uzsintezēto vielu no šefa (šodien gan rādās, ka nekas ar to nesanāks), vai pati nopirkšu.

Vakardienas pastaiga Pārdaugavā.. un Medus iela lika atcerēties šo:

Izeju es Pārdaugavas ielās,
negaidot, līdz sevi pieteiks rīts.
Kur tu dzīvo, Mīlestība lielā?
- Medus ielā. Numurs nolaizīts. -

Kur man tevi meklēt, netveramā,
kādas man tev dāvāt daiļas rotas?
- Es vairs nedzīvoju šajā namā.
Lietus namā mītu. Pēdas noskalotas. -

Taksometru ķeršu, tevi meklēt braukšu,
varbūt vēl kāds šoferis ko zinās.
Ko tu atbildēsi, kad es balsī saukšu?
- Velti pūlies. Ceļš ir aizputināts. -

Aušu kājas ceļam. Tevi sargāt iešu.
Pulverdūmi plaušās noguls vēsi.
Nezinu, vai raudāšu. Nezinu, vai smiešu.
- Soļo drošs. Es tevi sameklēšu. -

Gan jau arkal kādreiz Pārdaugavas pusē
nosmaržos mums abiem. Pēc traka lietains rīts.
Kur tu biji paslēpusies? Ko tu tagad klusē?
- Medus ielā. Numurs. Atkal nolaizīts.