Laboratorijas 10 gadu dzimšanas dienas pasākums vakar.. Dalītas jūtas. Žēl, ka Ronalda nebija, būtu vismaz kāds kolēģis, ar kuru sakarīgi parunāt. Citādi man bija tik garlaicīgi, ka runāju ar tiem, ar kuriem ikdienā nerunāju. No otras puses, man ir maz kolēģu, ar kuriem es vispār runāju par lietām, kas ir ārpus darba. Divu no tiem nebija. Tā kā visu vakariņu laiku runāju ar blakussēdošo kursabiedru, ar kuru skolā vairs pat īsti nesveicināmies. Bija dīvaini satikt Juri. Vismaz sarunas ar viņu pavērsa šo vakaru kaut kādā ziņā vērtīgu. Vispār man bija diezgan bēdīgi, bet domāju, ka pat Juris to nepamanīja. Es vairs pati sevi nepazīstu, manā komunikācijas stilā ir parādījies tāds kā pārmetums, turklāt slēpts zemtekstos, bet visai labi pamanāms, mūžīg\a ironija. Man laikam nedaudz jāpaaugas, lai tiktu pāri tam. Vakara gaitā arī notika man nepatīkams pārpratums, kura dēļ biju pat pamatīgi dusmīga. Bet jā, to, ka man nepavisam nav jautri, laikam pamanīja tikai Gints. Viņš uztraucās, lai man nebūtu garlaicīgi, bet, pats būdams uzmanības centrā, nevarēja veltīt laiku man. Mēs tāpat diendienā runājam. Laikam šādu pasākumu mērķis ir tāds, lai vairāk sapazītos tie, kas ikdienā nekomunicē.
Ja neskaita manas mazās dzīvītes nenozīmīgās personiskās problēmas, tad jāsaka - pasākums bija izdevies tieši tāds, kādam tam būtu jābūt. Viss bija lieliski.
Vienīgi laikam uz nākamo šāda veida pasākumu nedošos. Šoreiz Gints teica, ka man noteikti jābūt, paklausīju. Un nē, es nenožēloju, ka šeit biju. Pavisam nē. Uzzināju/notika dažas lietas, kuru dēļ varētu garlaikoties arī daudz ilgāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru