Šodien atkal mazliet dusmu un bezspēcības. Bet dīvaini, tas mani tikai tā ārēji ietekmē. Un es nezinu - labi tas vai nē. Stāvēt pāri visām ikdienas lietām - vai to es nevēlējos? Kaut gan tas viss nieki, tas izdodas tikai retos brīžos. Citādi esmu kašķīga un īgna vai tieši otrādi - pārlieku jautra.

Šodien rakstījām kolokviju instrumentālajās analīzes metodēs. Man patīk šis priekšmets, nu jau pat sāku saprast kaut ko. Biju samācījusies. Cēlos pat 5.30 no rīta tāpēc! Un kas no tā? Gandrīz visi (domāju, izņemot 2-3 cilvēkus) visu vienkārši norakstīja. Telefonos skatījās lekcijas. Es negribu konkurēt ar tādiem cilvēkiem. Tas vienkārši nav iespējams. Vilšanās par universitātes iekārtu. Es vairs nezinu, vai vēlos mācīties tādā vidē. Ļoti labi saprotu vēlmi šad tad iemest aci kladē vai uzjautāt kaut ko kolēģiem (pēdējo es pati mēdzu darīt). Bet ne jau visu laiku. Un lekcijas telefonos.. Internets. Riebjas. Zinu, ka daudzi mani sauktu par muļķi, ja šo lasītu. Lai. Es tagad nezinu - turēties pie savām ētiskajām vērtībām vai darīt kā visi.

Es gribētu, lai man kāds uzraksta vēstuli. Kaut vai elektroniski. Man ļoti gribas lasīt un rakstīt.. Tā patiesībā ir milzīga un paliekoša vērtība. Man ļoti patīk lasīt savas vecās vēstules. Pārlasīt dzīvi. Tikai parasti tad tā bēdīgi paliek.. Atmiņas.