Man gribas glāzi vīna, Nīči, teātri, sarunas, skumjas un Mēnesi.
Ar katru dienu man aizvien vairāk trūkst bohēmas un manas otrās daļas. Kāds ļoti gudrs cilvēks man pareģoja, ka es raušos uz pusēm - mana galva ir vienlīdz matemātiska un vienlīdz literāra. Ja vēl pirms neilga laika man likās, ka varbūt esmu uz pareizā ceļa, tad tagad mana otra puse skaļi kliedz un vaid. Tai trūkst piepildījuma. Es zinu, tas ir iemesls, kāpēc esmu tāda kļuvusi. Man ir nepieciešama tā netveramā dzīve, kuru nevar aprakstīt formulās un mehānismos.
Šodien organikā neko nesaprotu. Nevaru izpildīt nevienu mājasdarba, kaut gan rīt pēdējā diena, kad visus var nodot. Eh, kārtējo reizi jāatzīst, ka vajadzēja semestra laikā kaut ko darīt. Bet tāda es esmu - viss notiek pēdējā brīdī. Laikam tas nemainīsies. Laikam tas ir man nepieciešams adrenalīns. Es nezinu.
Bet - es esmu iemījējusies ķīmijā! Ha, tā tas ir. Beigšu murgot un iešu gulēt. Rīt jāceļas pavisam agri, varbūt vēl var ko paspēt ar tiem mājasdarbiem.
Sapņojiet par Mēnesi! Varbūt arī uzzināsiet, kā tas ir - nokrist no Mēness. Kaut gan - diez vai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru