Mīļie sētnieki, lūdzu, neslaukiet lapas tajā mazajā Valdemāra ielas posmiņā, kas starp Stabu un Bruņinieku ielu! Tur ir tik skaists! Var brist cauri lapām un priecāties par dzīvi. Vismaz kādu brīdi atstājiet man tādu!

Man šodien viss besī. Apsveru iespēju iet prom no darba. Šodien bija pirmā diena, kad man tur nepatika. Es neesmu nekas un nekas nebūšu. Kāpēc gan lauzties kaut kur iekšā. Es gribu būt nekas. Tas ir ļoti daudz. Gribas sūtīt pie velna visu ķīmiju un braukt uz Kirgiztānu ganīt aitas. Tīrīt sniegu no jumtiem. Vai braukt ar traktoru. Es gribu īstu dzīvi!

Šodien kāpu kokā! Ganrīz līdz pat priedes galotnei. Lūk, šāda ir mana dzīve!! Dzīve, kurai esmu paredzēta. I'm the wild one.