Ja man jāpiedalās strīdos ar gudriem cilvēkiem par to, vai Maksa Friša grāmatas ir laba literatūra, es nešaubīgi nostājos viņa pusē, kaut gan cilvēki, kurus cienu, nepavisam tā nedomā. "Štillers" ir laba grāmata. Tā vismaz man likās pirms diezgan liela laika sprīža.. kad vēl biju pārāk jauna un lasīju daudz grāmatu. Jāpārlasa "Štillers". "Saukšu sevi par Gantenbeinu" nemaz neesmu izlasījusi līdz galam. Nevarēju. Tā ir traka grāmata, bet nebūt ne slikta literatūra. Un lūk, es arī tā jūtos - tā, ka ir tāda Guna, par kuru es sevi saucu. Un kas es esmu? Tā dīvainā meitene, kas nokritusi no Mēness? Tā agrāk likās cilvēkiem, kam izdevies mani kaut cik tuvāk iepazīt. Un es tāda laikam biju. Gribēju būt. Bet tagad nu jau labu laiku dzīvoju kaut kur starp cilvēkiem, kam ir izveidojies nekontrolējams priekšstats par mani. Priekšstats, kurš balstīts uz manu izturēšanos, kas nepavisam neatbilst manai agrākajai būtībai un tam, kādu es sevi vēlētos redzēt. Tāpēc es tagad esmu nekas. Nekas ar cerībām atgūt to, kas man reiz bijis. Cilvēku priekšstatu nav viegli mainīt. Un varbūt nevajag arī. Tikai gribu pabūt starp cilvēkiem, kas man liek justies kā man.
Tagad ir pazudusi mana lielā aizrautība un dzīvošana galējībās. Varbūt pieaugu? Galējības ir palikušas kaut kur domu/izjūtu līmenī. Bet dzīvē es visu uztveru tik mierīgi un rāmi - ja notiks tas, tad sākšu domāt, kā rīkoties. Vairs nesatraucos un nebaidos. Dzīve taču ir cēloņu un seku sakarība. Esmu radījusi pietiekami daudz cēloņu, kas var novest pie nepatikšanām. Bet es par to neuztraucos; ja vajadzēs, tad mēģināšu attiecīgi rīkoties. Esmu tādā stāvoklī šobrīd, ka problēmas liekas vienkārši atrisināmas. Ja vajadzēs, aiziešu no darba. Ja vajadzēs, pametīšu universitāti. Ja vajadzēs, došos uz vienalga kurieni.
Vajadzētu pārlasīt Maksa Friša grāmatu. Un arī Čingiza Aitmatova "Un garāka par mūžu diena ilgst". Ja šīs grāmatas vairs neatstās uz mani iespaidu, es zināšu, ka esmu kļuvusi daudz mazāk vērtīga, nekā biju kādreiz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru