Tā bija aizvakar. Visos luksoforos, kas bija mana tramvaja ceļā, dega tikai sarkanā gaisma.
Man patīk mans darbs. Labprāt tur pavadu vakarus, es jūtos tā, it kā piederētu šai vietai. Cerams, ka septembrī no atvaļinājuma atnākušie cilvēki šo sajūtu nemainīs. Spēcīgi sāp pirksts, liekas, tiešām būs lauzts. Mēģināšu atrast brīdi, lai tiktu pie ārsta.
Man ir ļoti bēdīgi. Jā, jā, es čīkstu. Tieši tā, es vēlos, lai mani pažēlo. Man brūk pamats zem kājām. Es neesmu vajadzīga. Man sāp. Manas acis asaro biežāk, nekā tas būtu uzskatāms par normālu. Es negribu runāties. Varbūt gribu paraudāt uz pleca. Dīvaini, bet gribu raudāt uz pleca cilvēkam, kuru nesen tikai iepazinu un ar kuru bijusi tikai viena tāda nopietnāka saruna. Varbūt tā arī tam jābūt. Uzticēties ir vieglāk, ja nekādi apstākļi, pieredze un laiks nav paspējis nostāties starp cilvēkiem. Arī mana ceļa luksoforos deg sarkanā gaisma.
Vajag tikties!
AtbildētDzēst