Pēdējā laikā daudz notikumu.. Daudz. Bet man gribas izkāpt no notikumiem un mazliet atpūsties. Esmu ļoti nogurusi. Visādā ziņā.

Es atkal sāku justies brīva savās izvēlēs. Es atkal varu pazust no cilvēkiem, kad vien vēlos. Vispār tā arī sanāk, esmu kļuvusi vientuļa. Patiesībā tas laikam ir ceļš uz to mani, kas es biju kādreiz. Pamazām mana pašpārliecinātība un drošība kaut kur izgaist, līdz ar to arī ārējā brīvība. Man ir jāatrod kāds līdzsvars, jo zinu, ka nevaru dzīvot nevienā no šiem stāvokļiem. Varu, protams. Bet mans mērķis ir izslēgt nepatiesumu no savas rīcības.

Domas par sevi ir atkal atpakaļ, jo atkal radās izdevība atgriezties sākumpunktā un sajust to, kas es esmu un kā es jūtos.

Man ir jāiemācās atbildība. Bet tā, kas ir uzkritusi šobrīd, ir par smagu. Nezinu, kāpēc es agrāk uzticējos un izstāstīju par sevi tik daudz. Tagad man ir jādzīvo bailēs par to, ka tiks sabojāta dzīve citiem. Un līdz ar to uz maniem pleciem uzkrauta šī atbildība. Es tagad saprotu vairāk par to, kas ir labs un ļauns. Un to, ka dažās lietās neeksistē izņēmumi. Kaut gan ko es rakstu.. Nezinu, vai man būs spēks atteikties un nozagt sev laimi (kaut arī tikai brīdi), ja būs tāda izdevība.

Es brīnos par to, cik cilvēki ir ļauni. Tai skaitā es. Es saprotu, ka esmu arī vainīga, un saprotu, ka nevēlos neko bojāt vēl vairāk. Kāpēc gan sev ienaidniekus rast.. Bet lepnums ņem virsroku. Un ne vien lepnums, arī iedzimtais cilvēka egoisms un ļaunums. Un ne tikai manī tas viss. Man gribas aizbēgt, jo bija jau grūti visa beigas, bet tagad vēl ir jāiztur neciešāms turpinājums.

Man liekas, cilvēki no manis novēršas. Tie, par kuriem likās - tie ir mani draugi. Mani cilvēki. Varbūt kāds ir iepazinis mani labāk un sapratis, ka esmu nesakarīga. Man ir žēl, ka agrāk maz uzmanības pievērsu cilvēkiem, kam es jūtami biju svarīga. Tagad ir citi cilvēki un citas sarunas, kas arī mēdz nebūt virspusējas. Bet es negribu, lai mani cilvēki pazūd. Daudz sarunu par attiecībām un notikumiem. Man gribas ko abstraktu. Gribas pat nerunāt reizēm, bet nejusties dīvaini. Tā taču agrāk bieži bija. Man patīk klausīties, pat nepiedalīties sarunā, bet būt tajā. Būt piederīgai.

Es atkal jūtos vientuļi. Un tas laikam ir man vajadzīgs. Esmu ļoti viegli ievainojama, un šobrīd notiek daudz lietu, kas mani ievaino. Ir labi satikt cilvēkus, kas mani pazīst. Mani iepazīt ir ļoti grūti, jo vajag daudz pacietības un lielu vēlēšanos, lai liktu man izstāstīt kaut ko, kas atrodas dziļāk par virspusi. Nevajag spriest par mani pēc manas izturēšanās, jo to var izprast vien tad, ja ir izdevies ielazuties kaut kur dziļāk.

Kaut kāds nesakarīgs šis ieraksts arī sanāca. Man gribējās kaut ko pateikt, bet šeit nekas nav pateikts.